Meklēt:

AUTORA PIEZĪME



Mazāk nekā jūdzes attālumā no manas mājas atrodas celtne, kura uzdzen šermuļus pār muguru gandrīz kā Alfrēda Hičkoka filmas. Pelēko vienstāva ēku ieskauj augsts drāšu pinuma žogs - neierasts drošības līdzeklis vidusšķiras dzīvojamo māju un sviestmaižu veikalu rajonā. Aiz sētas atrodas trīs uzņēmumi - frizētava, State Farm apdrošinātāju kompānija un Stena Beikera šaujamieroču veikals. Tieši šeit 1994. gada 30. martā Kurts Kobeins kopā ar kādu draugu iegādājās Remington ieroci. Veikala īpašnieks vēlāk presei stāstīja, ka brīnījies, kālab gan jāpērk šaujamais, ja nav "medību sezona."

Ikreiz, braucot garām Stena Beikera veikalam, jūtos tā, it kā būtu liecinieks kādam ceļu satiksmes negadījumam, un savā ziņā tā arī ir. Notikumi, kas sekoja Kurta pirkumam šaujamieroču veikalā, uzdzen vienlaikus dziļas skumjas un vēlmi uzdot jautājumus, kurus apzinos neatbildamus pēc to dabas. Tie ir jautājumi par garīgumu, ārprāta lomu ģeniāla mākslinieka dzīvē, postu, ko dvēselei nodara narkotikas, un alkām izprast bezdibeni, kas šķir publisko personu no iekšējās. Šie jautājumi ir pārāk pazīstami ikvienai ģimenei, ko skārusi atkarība, depresija vai pašnāvība. Ģimenēm, kuras ieskauj šāds tumsas plīvurs, - un manējā nav izņēmums - nepieciešamība uzdot tādus jautājumus ir iekšēja nepieciešamība.

Šie noslēpumi ir iedvesmojuši grāmatu, bet pats sākums meklējams pirms gadiem, manā jaunībā, nelielā Vašingtonas štata pilsētiņā, kur ikmēneša paciņas no Columbia Record un Tape Club ļāva meklēt glābiņu no dzīves rokenrolā. Daļēji iedvesmojies no albumiem, ko biju pasūtījis pa pastu, es pametu šo lauku ainavu, lai kļūtu par rakstnieku un žurnāla redaktoru Sietlā. Pēc dažiem gadiem štata otrā malā Kurts Kobeins atrada līdzīgu glābiņu tajā pašā ierakstu kompānijā un pievērsās mūziķa karjerai. Mūsu ceļi pirmoreiz krustojās 1989. gadā, kad mans žurnāls pirmo reizi publicēja centrālo rakstu par grupu Nirvana.

Nirvana bija viegli mīlēt, jo neatkarīgi no slavas augstumiem un popularitātes viņi vienmēr šķita neveiksminieki, un to pašu var teikt arī par Kurtu. Savu mākslinieka dzīvi viņš sāka dubultajā treilerā, pārzīmēdams Normena Rokvela ilustrācijas, un turpināja, attīstīdams stāstnieka talantu, kas vēlāk viņa mūziku apveltīs ar īpašu skaistumu. Kā rokzvaigzne Kurts allaž šķita dzīvei nepiemērots, bet es apbrīnoju viņa spēju savienot pusaudža humoru ar veca vīra skarbumu. Sietlā viņu nevarēja nepamanīt, pateicoties smieklīgajai ausainei ar nolaistām malām, - viņš bija personība industrijā, kurā ir tikai dažas īstas personības.

Rakstot šo grāmatu, humors daudzkārt šķita vienīgā bākuguns Sīsifa darbā. "Smagāks par debesīm" ietver četrus izpētes gadus, četrsimt interviju, neskaitāmus arhīvu dokumentus, simtiem mūzikas ierakstu, daudz negulētu nakšu un daudzkārt mērotas jūdzes starp Sietlu un Eberdīnu. Šī izpēte gan fiziski, gan garīgi aizveda mani turp, kur nekad nebiju domājis nokļūt. Bija brīnišķīgas pacilātības mirkļi, kad pirmoreiz noklausījos neizdoto "You Know You're Right", ko ierindoju starp Kurta vislabākajām dziesmām. Taču katrai priekpilnai atklāsmei iepretim ir gandrīz nepanesamu skumju mirkļi, kā tas, kad turēju rokā Kurta atvadu vēstuli un redzēju, kā tā tiek glabāta sirdsveida kastē kopā ar viņa blondo matu cirtu.

"Smagāks par debesīm" mērķis bija godināt Kurtu Kobeinu, izstāstot viņa dzīvi - par to matu cirtu un vēstuli - un netiesājot. Tas bija iespējams, vienīgi pateicoties Kurta tuvāko draugu, ģimenes un grupas biedru cēlsirdīgajai palīdzībai. Gandrīz ikviens, ko vēlējos intervēt, dalījās atmiņās - izņemot dažus cilvēkus, kas plāno paši rakstīt Kurta biogrāfiju, un es vēlu viņiem vislabāko. Kurta dzīve bija sarežģīta mozaīka, jo vairāk tāpēc, ka tik daudz ko viņš turēja noslēpumā, un šī sašķeltība bija vienlaikus gan atkarības galarezultāts, gan tās augsne. Lāgiem man šķita, ka pētu kādu spiegu, prasmīgu dubultaģentu, kas apguvis mākslu pārliecināt, ka neviens cilvēks neko nezina par viņa dzīvi.

Kāda mana draudzene, kas pati atkopās no narkotiku atkarības, reiz aprakstīja "klusēšanas likumu", kas valda tādās ģimenēs kā viņējā. "Mēs uzaugām ģimenē," viņa teica, "kur mums piekodināja: "Nejautā, nerunā, nestāsti." Tas bija noslēpumainības kods, un ārpus šiem noslēpumiem un meliem mani pārņēma neizsakāms kauns." Šī grāmata veltīta visiem, kam pietiek drosmes teikt patiesību, uzdot sāpīgus jautājumus un atbrīvoties no pagātnes ēnām.


Čarlzs R. Kross
Sietlā, Vašingtonas štatā
2001. gada aprīlī

0 comments: