Prologs

Smagāks par debesīm 

Ņujorka, Ņujorkas štats

1992. gada 12. janvāris

Smagāks par debesīm
Sauklis, ar kuru britu koncertu organizatori apzīmēja grupas Nirvana 1989. gada tūri kopā ar Tad. Tajā ietverts gan Nirvana "smagais" skanējums, gan mājiens uz Teda Doila 300 mārciņu smago augumu.

---

Pirmo reizi viņš ieraudzīja paradīzi tieši sešas stundas un piecdesmit septiņas minūtes pēc mirkļa, kad vesela paaudze viņu iemīlēja. Tā acīmredzot bija viņa pirmā nāve un tikai sākums pārējām mazajām nāvēm, kas tai sekoja. Vesela paaudze bija kā apsēsta ar viņu, kaislīgi, spēcīgi un nenovēršami ziedojoties, - kad aizsākās šāda mīlestība, ir skaidrs, ka tā salauzīs sirdi un beigsies kā grieķu traģēdija.

Bija 1992. gada 12. janvāris, skaidrs, bet drēgns svētdienas rīts. Galu galā gaiss Ņujorkā iesila līdz 44 grādiem, bet septiņos no rīta nelielajos Omni Hotel apartamentos bija pavēss. Logs atstāts vaļā, lai izvējotu cigarešu smārds, un Manhetenas rīts bija izzadzis visu siltumu. Istaba izskatījās kā pēc vētras: uz grīdas kleitu, krekliņu un kurpju kaudzes, it kā aklais būtu mēģinājis atrast kādas izpārdošanai derīgas mantas. Iepretim viesnīcas numuriņa dubultajām durvīm savs pusducis viesnīcas trauku, klātu ar atliekām no iepriekšējo dienu maltītēm numuriņā. Pa traukiem izmētātas pusēstas maizītes un sasmakuša siera šķēles, bet virs novītušiem salātiem lidinājās dažas augļu mušiņas. Netipisks skats četrzvaigžņu viesnīcas istabiņā - izskatījās, ka apkopējai likts turēties no šīm telpām pa gabalu. Viņi bija pielabojuši zīmīti "Netraucēt", un nu uz tās bija lasāms: "NEKAD netraucēt! Mēs drāžamies!"

Taču šajā rītā seksa nebija. Milzīgajā gultā aizmigusi gulēja divdesmit sešus gadus vecā Kortnija Lova. Viņai mugurā bija senlaicīgi viktoriāņu stila apakšsvārki, un garie, gaišie mati izklaidus palagos kā pasaku tēlu cirtas. Kortnijai blakus gultā bija bedrīte, ko atstājis kāds, kas tur nesen gulējis. Un, gluži kā film noir sākuma kadrā, istabiņā bija līķis.

"Es pamodos septiņos, un viņa nebija gultā," Lova atcerējās. "Nekad vēl nebiju tik ļoti nobijusies."

No gultas bija pazudis divdesmit četrus gadus vecais Kurts Kobeins. Pirms nepilnām septiņām stundām Kurts kopā ar savu grupu Nirvana bija piedalījies Saturday Night Live. Viņu parādīšanās šajā programmā bija pavērsiena punkts rokenrola vēsturē - pirmo reizi grunge grupa bija piedalījusies valsts mēroga tiešraidē. Tajā pašā nedēļas nogalē Nirvana spēcīgā debija Nevermind izspieda Maiklu Džeksonu no Billboard topa pirmās vietas, kļūstot par visvairāk pārdoto albumu valstī. Lai gan tie nebija pēkšņi panākumi - grupa spēlēja kopā jau četrus gadus -, Nirvana bija iebrāzusies, pārsteigdama mūzikas industriju visai neierastā manierē. Nevienam nezināma vēl pirms gada, apvienība bija iekarojusi mūzikas topus ar "Smells Like Teen Spirit", kas kļuva par 1991. gada nozīmīgāko dziesmu, tās ievada daļas atkārtotajām ģitāru frāzēm ieskandējot deviņdesmito gadu roku.

Turklāt neviena no līdzšinējām rokzvaigznēm nelīdzinājās Kurtam Kobeinam. Viņš drīzāk bija antizvaigzne, gan atteikdamies no limuzīna, kas aizvestu uz NBC, gan itin visā saglabādams saimniecisku taupīgumu. Saturday Night Live viņš bija ģērbies tāpat kā iepriekšējās divās dienās - Converse tenisa kurpes, džinsi ar cauriem ceļgaliem, T krekls ar mazpazīstamas grupas simboliku un adīta vilnas jaka kā misteram Rodžersam. Mati nebija mazgāti kādu nedēļu, toties saziesti ar zemeņu Kool-Aid, tālab blondās cirtas izskatījās kā pieķepušas sažuvušām asinīm. Nekad vēl neviens mākslinieks, uzstājoties dzīvajā ēterā, nebija tik maz uzmanības pievērsis savai ārienei un higiēnai - vai vismaz tā šķita.

Kurts bija sarežģīts, pretrunīgs mizantrops, un nereti tas, kas no malas izskatījās pēc nejauša pavērsiena, bija rūpīgi aprēķināts gājiens. Daudzās intervijās viņš pauda riebumu, ko izjūtot pret savu videoklipu demonstrāciju MTV, tomēr vairākkārt sūrojoties menedžerim, ka mūzikas kanāls rādot tos pārāk maz. Viņš kaismīgi - un nerimtīgi - plānoja ikvienu muzikālu norisi vai karjeras pavērsienu, gadiem rakstot idejas savās piezīmju grāmatiņās, pirms tās tika īstenotas, tomēr, kad viņam oficiāli maksāja honorārus, pēc kā bija tiecies, viņš izturējās tā, it kā tie būtu ierobežojoša neērtība. Kurtam bija iespaidīgs gribasspēks, tomēr tā dzinulis bija vienlīdz spēcīgs naids pret sevi. Pat tie, kas viņu pazina vislabāk, saprata, ka knapi viņu pazīst, - un šī svētdienas rīta notikumi šķita to apstiprinām.

Pēc uzstāšanās Saturday Night Live un aizmukšanas no tai sekojošajām svinībām, paskaidrojot, ka tās "nav viņa stilā", Kurts sniedza divas stundas garu interviju radiožurnālistam. Intervija beidzās ap četriem no rīta. Mūziķa darbdiena bija beigusies un visādā ziņā šķita ārkārtīgi veiksmīga: viņš bija radījis sensāciju Saturday Night Live, viņa albums bija iekļuvis pirmajā vietā, un Dīvainais Els (Jankovics) bija palūdzis atļauju uzrakstīt parodiju dziesmai "Smells Like Teen Spirit". Šo notikumu kopsumma noteikti iezīmēja viņa karjeras augstāko punktu, popularitāti, par kādu lielākā daļa mūziķu uzdrošinās vien sapņot un par kādu pats Kurts bija sapņojis pusaudža gados.

Uzaudzis nelielā pilsētiņā Vašingtonas štata dienvidrietumos, Kurts netika laidis garām nevienu Saturday Night Live pārraidi un draugiem koledžā bija plātījies, ka kādudien kļūšot par zvaigzni. Pēc desmit gadiem viņš bija kļuvis par slavenāko personību mūzikas jomā. Jau pēc otrā albuma viņu daudzināja kā talantīgāko dziesmu autoru savā paaudzē - un tikai pirms diviem gadiem viņa kandidatūra, pašam piesakoties darbā par suņu voljera tīrītāju.

Taču stundās pirms rītausmas Kurts nejuta ne vēlēšanos, ne dzinuli svinēt - vispārējā uzmanība bija izraisījusi viņa ierasto panīkumu. Viņš jutās fiziski slims, ciezdams sāpes, kuras pats aprakstīja kā "periodisku dedzināšanu un šķebināšanu", un stress šīs izjūtas vēl saasināja. Slava un panākumi, šķiet, pasliktināja Kurta pašsajūtu. Kurts un viņa līgava Kortnija Lova bija pāris, par kuru rokenrola kontekstā tika runāts visvairāk, lai arī daļa no šīm sarunām bija saistīta ar atkarību no narkotikām. Kurts vienmēr bija ticējis, ka viņa talanta atzīšana dziedēs daļu sāpju, kas apzīmogoja viņa jaunību, taču panākumi pierādīja, ka viņš ir alojies, un pastiprināja kaunu, ko mūziķis juta par to, ko popularitāte aug proporcionāli atkarībai.

Šajā viesnīcas istabiņā agri no rīta Kurts bija paņēmis nelielu plastikāta maisiņu ar Ķīnas balto heroīnu, ievilcis to šļircē un iedūris sev rokā. Pats par sevi šāds notikums nebija nekas ārkārtējs, jo heroīnu Kurts regulāri lietoja jau pāris mēnešu, un pēdējos divus mēnešus, kopš abi bija kļuvuši par pāri, viņam šajā nodarbē pievienojās arī Lova. Taču tieši šajā naktī, kamēr Kortnija gulēja, Kurts bija neapdomīgi - vai ar nolūku - lietojis vairāk heroīna, nekā pieļaujams. Pārdozēšana piešķīra ādai zaļganu nokrāsu, apturēja elpošanu un padarīja muskuļus stīvus kā dēli. Viņš izslīdēja no gultas un nokrita ar seju uz leju apģērbu kaudzē, līdzinādamies līķim, ko pa roku gabalam pametis sērijveida slepkava.

"Nešķita, ka viņš būtu pārdozējis," atminējās Lova. "Šķita, ka viņš ir MIRIS. Ja es nebūtu pamodusies septiņos... Nezinu, varbūt es to sajutu. Bija pilnīgā dirsā. Tas bija slimi un psihi." Lova izmisīgi ķērās pie atdzīvināšanas, kas galu galā kļuva par viņas ieradumu: viņa uzlēja līgavainim aukstu ūdeni un dunkāja saules pinumu tik ilgi, kamēr plaušās sāka cirkulēt gaiss. Kad pirmie mēģinājumi izrādījās nesekmīgi, Kortnija veica šo pašu procesu vēlreiz - kā neatlaidīgs feldšeris, kas darbojas pie sirdstrieka ķertā. Visbeidzot, pēc pāris minūšu pūlēm, Kortnija sadzirdēja gārdzienu, kas liecināja - Kurts atkal elpo. Viņa turpināja atdzīvināšanu, lejot līgavainim virsū aukstu ūdeni un kustinot viņa locekļus. Pāris minūtēs Kurts jau bija spējīgs apsēsties, runāt, un lai arī pavisam stīvs, savaldīgi pasmīnēt, gandrīz tā, it kā lepotos ar varoņdarbu. Tā bija pirmā pārdozēšana, kas gandrīz beidzās ar nāvi. Un tā notika tieši todien, kad viņš bija kļuvis par zvaigzni.

Vienas dienas laikā Kurts bija dzimis publikas acīm, privāti miris pats savā tumsā un ticis mīlestības spēka izglābts. Tas bija neparasts notikums, neiedomājams un gandrīz neiespējams, bet to pašu var teikt par visu viņa īso dzīvi, kas sākās tur, no kurienes viņš nāca.